Kad domājam par studijām, bieži iedomājamies lekcijas, eksāmenus, referātus un diplomu. Taču studenta dzīve ir daudz plašāka.

Tā ir došanās kopīgās studiju ekskursijās.

Tā ir prakses vietas meklēšana.

Tie ir praktiskie darbi, kuros jāspēj piedalīties līdzvērtīgi ar citiem.

Tā ir saviesīgā dzīve, draudzības, sarunas pēc lekcijām un kopīgi pasākumi.

Tās ir arī apmaiņas programmas un iespēja piedzīvot studijas citā valstī.

Studentam ar kustību traucējumiem katra no šīm lietām var kļūt par papildu izaicinājumu. Ne tāpēc, ka trūktu vēlmes, spēju vai motivācijas, bet tāpēc, ka vide, transports, ēkas, pasākumu vietas vai sistēma ne vienmēr ir pieejama.

Vai ekskursijas maršrutā būs iespējams pārvietoties ar ratiņkrēslu?

Vai prakses vietā būs lifts un pielāgota labierīcību telpa?

Vai praktiskajos darbos būs padomāts par alternatīviem risinājumiem?

Vai students varēs doties līdzi kursabiedriem, nevis palikt malā?

Vai apmaiņas brauciens būs izmantojama iespēja, nevis tikai skaists piedāvājums uz papīra?

Iekļaujoša izglītība nav tikai iespēja iestāties augstskolā. Tā ir iespēja būt klātesošam visā studiju procesā — mācīties, piedalīties, draudzēties, kļūdīties, augt un piedzīvot studentu dzīvi pilnvērtīgi.

Katrs students ir pelnījis vidi, kurā viņš var koncentrēties uz savu izaugsmi, nevis nepārtraukti domāt par šķēršļiem.

Pieejamība un piekļūstamība nav papildu ērtība. Tā ir vienlīdzīgu iespēju pamats.